Bēru runa

Atvadu vārdi bērēs var būt liels izaicinājums daudziem, kuriem aizgājējs ir bijis tuvs un vēl daudz kas ir palicis nepasacīts. Emocijas bērēs nereti ņem virsroku un ir tikai pašsaprotami, ka bēru runa ir ļoti aizkustinoša. Normāli ir arī tas, ja ceremonijas laikā runāt nav vēlēšanās un tādēļ nav jājūtas slikti. Katram cilvēkam sērošana izpaužas dažādi un daļa izvēlas sērot klusībā, citi izplūst garās runās. Citi izvēlas izteikties saviem vārdiem, citi uzskata, ka piemērotāks ir kāds citāts vai dzejas rindas. Ir atrodami gan speciāli dzejoļi un domugraudi tieši bēru runām, savukārt citi izvēlas sakāmo piemeklēt no citiem avotiem. Pareizas receptes bēru runai nav, galvenais lai tā ir no sirds un ar cieņu pavada aizgājēju pēdējā gaitā no kapličas vai krematorijas zāles.

Izvadītāja vai mācītāja runa.

Saviem klientiem piedāvājam izvēlēties to vai ceremonijas norisi vadīs laicīgais izvadītājs vai  aizgājēja konfesijai piederošais mācītājs. Gan izvadītājs, gan mācītājs lūgs piederīgos laicīgi sagatavot nelielu rezumē par aizgājēja dzīves gaitām un šo informāciju ietvers savā runā. Šai brīdī izvadītājs vai mācītājs var piedāvāt dot vārdu arī radiniekiem vai jebkuram klātesošajam, kuram ir vēlme savas emocijas izteikt vārdiem, lai rastu mieru.

Bēru izvadīšanas runa parasti tiek noturēta pirms došanās un kapa vietu kapličā, taču mēdz būt gadījumi, kad kāds vēlas ko teikt arī brīdī, kad šķirsts tiek laists bedrē.

Runas noturēšana bērēs izvadīšanas rituāla viesiem ir brīvprātīga un individuāla gan ceremonijas laikā, gan pēc tās. Vismazāk vajadzētu satraukties par to, kā bērēs sakāmais izklausās no malas. Galvenais, lai vārdi nāk no sirds un tie atspoguļo labo par aizgājēju. Nereti jau iepriekš sagatavotas runas, kas sarakstītas uz lapiņas, kļūst maznozīmīgas un cilvēki runā to, kas pirmais nāk prātā un ir sirdī.

 

Uzruna bēru mielastā.

Bēru runas pie galda parasti ir neformālākas kā atvadu ceremonijā, jo arī gaisotne vairāk nav tik saspringta un drūma. Radinieku uzruna bēru mielastā par to, ka jāpaceļ glāzi par aizgājēju jau ir tradīcija un bēru mielasta runa nereti ir pilna ar dažādiem, arī jautriem un sildi sildošiem stāstiem par aizgājēja dzīvi un piedzīvojumiem. Bēru mielasts un runas tajā, sniedz tādu kā atvieglojuma sajūtu, jo pats smagākais ir aiz muguras – aizgājējs guldīts zemes klēpī. Sērošanas paradumi ir atšķirīgi dažādām konfesijām un arī katram cilvēkam individuāli, taču laiku pēc bērēm var uzskatīt part sava veida pārejas posmu, kad dzīve lēnām var atgriezties ierastajās sliedēs.